Pirts izvēle man izrādījās ārkārtīgi ilga un patīkama pieredze. Problēma bija tā, ka manai vasarnīcai, kas bija tieši no padomju laikiem, ir pieticīgs apgabals un tā neatbilst manām cariskās ambīcijām.
Situāciju neuzlabo ķiploku-zemeņu grēdas, kas apsētas ar nepārtrauktu mežu. Ar vietu, kas piemērota cietas pirts celtniecībai, tā ir ļoti šaura - man nācās izkļūt.
Manai vasarnīcai piemērots tvaika istabas formāts izrādījās kvadrāts - 4 * 4 metri. Intīmai draugu kompānijai un ģimenes ceļojumiem tas ir piemērots, bet vairāk nav vajadzīgs. Es gribēju saglabāt vannas "autentiskumu", tāpēc es deva priekšroku profilētajai sijai 150 * 150. Protams, ne baļķi, bet skaita zakos. Es vispār negribēju eksperimentēt ar gāzbetonu vai rāmjiem no vārda.
Ņemot vērā nulles celtniecības prasmes, es nolēmu neizlikties par profesionāli un nekavējoties pasūtīju gatavu guļbūvi. Man ir mazāk mocību, un kaimiņiem - mazāk pamata smieties. Pārējā daļā es paļāvos uz internetu un vecajiem labajiem forumiem.
Es nolēmu par pamatu bez vilcināšanās - skrūve un basta. To ir viegli aprēķināt loģiski un tas ļauj manuāli aprēķināt "izspieduma" varbūtību, izvairoties no nepatīkamiem pārsteigumiem.
Kopā ar manu dēlu viņi brauca ar deviņām divarpus metrus garām B89 pāļiem. Stingri tika ievērota visa pāļu uzstādīšanas tehnoloģija - tās tika sagrieztas līdz līmenim, betonētas un piestiprinātas pie galvas. Tad notika brīnums, un bloku ēka tika nogādāta pat pirms grafika. Neskatoties uz 6 metru garumu, materiāls izrādījās sauss un viegls.
No kokmateriālu izkraušanas līdz pēdējās naglas kalšanai bija nepieciešamas tikai 3 dienas. Šis laiks bija pietiekams, lai ieklātu grīdas, uzstādītu durvis, nokomplektētu guļbaļķu salonu un uzstādītu jumtu.
Pēc "kokapstrādnieku" aiziešanas es ieliku logus, pabeidzu ar podi zem plīts un uzstādīju pašu krāsni, ieklāju cauruli un izdarīju vēl tūkstoš sīkumu. Šīs operācijas aizņēma pārējās manas niecīgās brīvdienas. Pēc atgriešanās darbā darba ātrums ievērojami samazinājās, jo bija nepieciešams ķerties pie lietas īsās vizītēs. Meistara darbs baidās (pat no tāda kā es) - līdz 2019. gada septembrim būvniecība tika pabeigta.
Kad televīzijā dzirdēju, ka koronavīruss mirst augstā temperatūrā, es domāju visu pirti apmeklēt kopā ar visu ģimeni. Bet ko es varu teikt, pati Veselības ministrija no sirds ieteica iedzīvotājiem pūst karstu tvaiku infekcijas dēļ. Jūtoties kā vakcīnas atklājēji, mēs ar sievu sakrāmējām somas un nedēļu kopā ar bērniem devāmies uz dachu. Par laimi nedēļa tika pasludināta par nestrādājošu. Tvaiks - es negribu)
Sagatavotas kadiķu slotas, eikalipta eļļa arī elpceļu attīrīšanai. Mēs pat uzkrājām tēju ar medu un ārstniecības augiem. Kamēr panikas vilnis pārņēma “mūsu milzīgo”, mēs bijām svētlaimīgi nelielā no koka veidotā paradīzē. Bērnu krāsns deva tik tīru un destilētu gaisu, ka es nemaz negribēju atstāt tvaika istabu. Ūdens svilpe pēc akmeņiem ir tikai dziesma manām ausīm.
Es labprāt paliktu pie dačas līdz maija beigām, bet darba devējs nolēma citādi. Krīzes ir krīzes, bet biznesam ir jāpaliek virs ūdens. Pēc ierašanās Maskavā mēs visi piedzīvojām asu gaismas tvaiku trūkumu asinīs.
Un tad Sobjaņins priecājās par nenovēršamo digitālo caurlaides ieviešanu - tagad nebūs tik viegli iekļūt dzimtajā zemē. Mēs varam tikai cerēt, ka pandēmija samazināsies līdz jūnijam, lai vasaras sezonu atklātu ar labumu.