Situācija, kad cilvēks strādā veselu gadu bez atvaļinājuma, tagad mums ir pazīstams no pirmavotiem. Padomju laikos tāda situācija kopumā nebija iedomājama. Visas brīvdienas bija apmaksātas, un tas bija viens no augstākajiem sociālajiem sasniegumiem. Padomju Savienība bija viena no pirmajām valstīm, kas ieviesa standartizētu darba laiku un apmaksātu atvaļinājumu likumu līmenī. Visā PSRS pastāvēšanas laikā atvaļinājuma ilgums tika vairākkārt mainīts. Taču uzreiz pēc kara tas ilga mēnesi un dažos gadījumos pat ilgāk.
1. Kad mūsu valstī parādījās tāda parādība kā atvaļinājums
Dažādos uzņēmumos strādājošiem cilvēkiem līdz 1917.g. brīvdienu nebija. Ja cilvēks gribēja atpūsties vai viņam bija vajadzīgas dienas, viņš šo jautājumu varēja saskaņot ar saviem tiešajiem priekšniekiem, taču šis laiks netika iekļauts maksājumā. Turklāt darba dienas garums bija desmit, nevis astoņas stundas, un bija tikai viena brīvdiena - svētdiena. Kad notika revolūcija, valstī uzreiz tika ieviests jauns jēdziens - katram strādājošam cilvēkam bija tiesības aizbraukt, turklāt par to arī maksāja.
Brīvdienas valstī tika atceltas tikai vienu reizi - uz Otrā pasaules kara laiku. Bet pat šajā valstij grūtajā laikā nauda apmaksātam atvaļinājumam joprojām tika piešķirta. Tiesa, cilvēkiem nebija iespējas tās iegūt. Līdzekļi tika ieskaitīti atsevišķā depozītā, un pēc kara beigām strādnieks tam piekļuva.
2. Cik atvaļinājuma dienu bija padomju pilsonim
Saskaņā ar padomju likumiem līdz 1967.g visiem strādājošajiem bija divpadsmit dienas atvaļinājuma, kas tika apmaksāts, un plus dienas tam, kuru skaits bija tieši atkarīgs no darba apstākļiem. Sākot ar šo gadu, atvaļinājuma dienu skaits tika palielināts līdz piecpadsmit, un tām tika pievienotas papildu dienas. Kopējais šādu dienu skaits kopā ar atvaļinājumu (domāts strādniekiem) varētu sasniegt 36 - tas viss bija atkarīgs no darba stāža, vietas, kur cilvēks strādāja, kaitīguma.
Izglītības un zinātnes iestāžu darbiniekiem atvaļinājums bija 24-28 dienas. Tiem, kas strādāja Tālo Ziemeļu apstākļos, papildus bija vēl astoņpadsmit dienas. Ja cilvēks strādāja meža nozarē, tad viņam vajadzēja papildus sešas dienas. Neskatoties uz to, ka likumā nebija noteikta atvaļinājuma sadalīšanas norma, vairumā gadījumu tā personai tika nodrošināta pilnībā.
Daudzi cilvēki brīvdienās devās uz sanatorijām. Ārstēšanas kurss bija trīs nedēļas plus ceļš. Rezultātā izrādās, ka sadalīt atvaļinājumu divās daļās vienkārši nebija nekādas jēgas. Protams, vispiemērotākais bija atvaļinājums vasarā. Dažās nozarēs cilvēki atvaļinājumā devās ar visu maiņu. Pieprasīta bija arī “samta sezona”. Īpaša atpūtnieku pieplūduma pludmalēs nebija, un laiks bija silts, tāpēc atpūta bija ērta un pilnīga.
Diezgan interesanta bija arī "atvaļinājuma naudas" norēķinu sistēma padomju laikos. Dodoties atvaļinājumā, cilvēkam izmaksāja algu par iepriekšējo mēnesi, par nostrādātajām dienām kārtējā mēnesī, atvaļinājuma naudu (tās tika aprēķinātas pēc īpašas formulas) apmērā, kas vienāda ar viņa algu, virsstundām un cits.
PSRS pastāvēšanas beigās, 1991. g. Oficiāli atvaļinājums sastāvēja no 24 dienām (darba), un 2002.g - saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas normām 28 dienas, bet kalendārās dienas.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
3. Ko darīt, ja neņemat atvaļinājumu?
PSRS bija viena īpatnība - visiem darbiniekiem tika sastādīts atvaļinājumu grafiks nākamajam gadam. Tas bija plānots šī gada beigās. Dabiski, ka atvaļinājums ne vienmēr sakrita ar cilvēku iespējām un bija jārunā, lai pārceltu laiku. Ja pārskaitījums neizdevās, atvaļinājuma vietā varēja paņemt kompensāciju skaidrā naudā. Šī parādība nebija raksturīga visām darba vietām un praksē bija diezgan reta.
4. Kā klājas mūsdienās
Runājot par brīvdienu sistēmu, daudzi punkti tika aizgūti no Padomju Savienības likumdošanas. Uzņēmumi vēl plāno atvaļinājumus nākamajam gadam un sastāda atbilstošus grafikus, taču ar pārcelšanu viss ir daudz vienkāršāk. Darbiniekam ir 28 kalendārās dienas pamata atvaļinājuma un papildu dienas. Starp atšķirībām ir iespēja sadalīt atvaļinājumu daļās, no kurām viena ir no 2 nedēļām vai ilgāk. Tagad, ja cilvēks nav pavadījis visu atvaļinājumu, tad atlikušās dienas tiek pārceltas uz nākamo gadu. Kad cilvēks aizbrauc, viņš saņem naudas kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.
Ne mazāk interesanti būs atcerēties PSRS leģendas: kāpēc japāņi no mums pirka veserus un izsista stiklu.
Avots: https://novate.ru/blogs/141021/60853/