Šis stāsts notika pirms apmēram desmit gadiem, tāpēc es to nepārstāstīšu pilnībā. Tajos gados mans darbs bija saistīts ar pastāvīgu būvlaukumu apmeklēšanu visā Krievijā. Reiz mani atveda uz Sanktpēterburgu, pareizāk sakot, uz Ļeņingradas apgabalu.
Mani uzaicināja uz ciematu, kas bija Viborgas virzienā. Es neatceros vārdu, varbūt līdz tam laikam tā īsti vēl nebija.
Visievērojamākā lieta Ļeņingradas apgabalā ir gleznainās vietas. Cilvēki reti sastopas ar nevainojamu klusumu un ap mežu un ezeriem. Ziemas vakaros vientulība jūtama īpaši akūti, tā pat kļūst drausmīga. Pēc ierašanās es šķērsoju ceļus ar klientu (nācās viņu remontēt pirtī). Parunājāmies, paēdām brokastis un devāmies uz objektu. Tieši pirtī man vajadzēja pavadīt vairākas dienas un naktis pēc kārtas.
Atlikušajā dienas daļā es biju aizņemts ar tvaika istabas uzlabošanu. Līdz vakaram klients man sarīkoja guļamvietu tajā pašā vietā. Dažiem šāds lēmums šķitīs neparasts, bet darba periodā es pieradu pie šādiem apstākļiem un nemaz neiebildu. Vannā nebija auksts, un gultiņa un matracis bija ļoti ērti.
Teritorija, kurā es strādāju, bija norobežota pa perimetru. Uz tā bija vairākas dzīvojamās ēkas, kas atradās aptuveni puskilometru attālumā viena no otras.
Vienīgā atrakcija bija koka baznīca, kas šeit stāvēja, kā man šķita, ļoti ilgi. Mājas ieskauj blīvs, necaurejams mežs, kas radīja iespaidu, ka atrodos tuksneša salā.
Darba dienas beigās mēs ar īpašnieku vakariņojām un devāmies gulēt. Starp citu, viņš gulēja arī pirtī. Ēka bija divstāvu - kapteiņa istaba atradās otrajā stāvā, bet mana - otrajā stāvā. Mana istaba bija maza, bet šķita vēl ērtāka. Aiz sienas atradās tvaika istaba, kurā es strādāju. Pirms došanās gulēt es sāku lasīt grāmatu kā parasti un nepamanīju sevi grimstam ducī.
Bet tajā naktī man nebija lemts mierīgi gulēt. Vienubrīd no otrā stāva dzirdēju skaļu troksni - it kā būtu nomests kaut kas smags. Sākumā es nevarēju saprast, kas notiek un kā to visu saprast. Tad gultas čīkstoņa pārtrauca klusumu. Pēc skaņām šķita, ka gulta ir nokarājusies zem tonnas svara un to diez vai izturēja. Tas bija pilnīgi atšķirīgs no klienta. Bija dzirdami lēni soļi. Šī būtne nesteidzās iet lejā - tā gāja no vienas puses uz otru tieši virs manis.
Man bija trīs iespējas. Skrien augšstāvā un izdomā, izkāpj pa logu un skrien pēc palīdzības, izliekies par līķi. Tagad tas viss izklausās smieklīgi, bet tad visa taktika man šķita vienlīdz postoša.
Beigās es aizvēru acis, uzvilku segu sev virsū un sāku gaidīt, kamēr neviens nezina, ko. Ar kādu brīnumu es aizmigu, acīmredzot nogurums lika par sevi manīt. Nākamajā rītā gan es, gan īpašnieks izturējāmies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es nezinu, kā man izdevās pavadīt vēl trīs naktis pirtī, bet savu darbu pabeidzu ar tīru sirdsapziņu.