Vācieši metināja metāla aizsargsietus, Savienībā pēc sadursmes ar fauspatroniem sāka metināt metāla anti-kumulatīvie tīkli, sekoja līdzi improvizācijas svētkiem un sabiedrotajiem, kuri izkāpa Normandijā g. 1944. gads. Šermaņu sāni, tornītis un frontālās bruņas bieži tika pastiprinātas ar smilšu maisiem. Klusajā okeānā amerikāņi aizsardzības palielināšanai izmantoja arī parastos dēļus. Jautājums: no kāda šāviņa var glābt koka dēlis?
Ir daudz veidu, kā iznīcināt vai vismaz atspējot tvertni. Prettanku kaujas pamats visās Otrā pasaules kara armijās bija artilērijas slazds. Tā kā tanki bija galvenais triecienspēks un galvenais instruments, lai izlauztos uz ienaidnieka aizsardzības aizmuguri, tiem vispirms bija jāsaskaras ar kājniekiem. Kājnieki prognozējami cieta no bruņumašīnu darbības, īpaši, ja palika bez artilērijas atbalsta vai savu tanku aizsardzības.
Šādos apstākļos kājniekiem bija vajadzīgs kāds rokas un individuālais ierocis pret tankiem. Viss sākās ar prettanku šautenēm, granātu saišķiem, Molotova kokteiļiem. 1942. gadā parādījās rokas kumulatīvie ieroči - granātmetēji: vācu "Faustpatrone", britu "PIAT", amerikāņu M1 "BAZOOKA". Taču ļoti īpašu vietu prettanku ieroču vēsturē ieņem magnētiskās mīnas. Šāda ieroča ideja ir vienkārša: kājniekam uz tvertnes ir jāpakar spēcīgs kumulatīvs vai sprādzienbīstams lādiņš, pēc kura kaujas transportlīdzeklis tiks iedragāts un atspējots. Šādi prettanku ieroči ir izstrādāti kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Tika pieņemts, ka labākais brīdis magnētisko mīnu izmantošanai tranšeju karā būtu ienaidnieka tanku šķērsošana ar tām pašām ierakumiem, ko ieņem kājnieki.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Bet, kā tas bieži notiek, tas bija gluds tikai uz papīra. Ideja par magnētiskajām mīnām bija laba. Tomēr reālos apstākļos to lietošana bija saistīta ar milzīgu risku, tāpēc tā efektivitāte līdzekļi un līdz ar to magnētisko mīnu masveida ražošanas ekonomiskā iespējamība vienmēr ir bijusi zema jautājums. Magnētisko mīnu izmantošanu visvairāk apgrūtināja tas, ka tanki reti darbojās izolēti no savas kājnieku aizsega. Tomēr tas viss netraucēja iesaistītajām pusēm jau iepriekš izstrādāt līdzekļus bruņumašīnu aizsardzībai no magnētiskajām mīnām. Spilgtākais piemērs tam ir ķīmiskā sastāva "Zimmerit" radīšana Vācijā. Pēc savas magnētiskās raktuves izveidošanas Reihā viņi baidījās, ka drīz tāda pati parādīsies PSRS. Tāpēc viņi nolēma iepriekš aizsargāt savus tankus no padomju magnētiskajām mīnām. Tiesa, galu galā timmerits nebija noderīgs. Lai gan Savienībā tika izmēģinātas prettanku magnētiskās mīnas, šī instrumenta plašā izmantošana frontē tika pārtraukta apšaubāmas efektivitātes un nepamatota riska kājniekam dēļ.
Vēl viena lieta ir Klusā okeāna operāciju teātris, kur amerikāņu karaspēkam bija jācīnās ar japāņiem uz daudzām salām. Ja Eiropā magnētiskās mīnas neiesakņojās, tad Āzijā kaujas lauku specifikas dēļ tās atrada sev visplašāko pielietojumu. Pat pirms kara Japānā tika izveidota 99. tipa magnētiskā mīna, lai iznīcinātu ienaidnieka aprīkojumu. Atšķirībā no vairuma Eiropas modeļu tas nebija kumulatīvs, bet gan sprādzienbīstams. Viena šāda mīna varētu izlauzties cauri 19 mm biezām tanka bruņām. Dubultmīna jau tika galā ar 32 mm tanka bruņām. Tomēr, pat ja bruņas nevarēja salauzt, visbiežāk 99. tipa graušana joprojām atspējoja kaujas transportlīdzekli. Faktiski, lai atrisinātu šo problēmu nolaišanās operāciju laikā uz salām, amerikāņu mehāniķi sāka piestiprināt pie tvertnēm parastus dēļus. Kā liecina prakse, tas bija vairāk nekā pietiekami, lai nodrošinātu, ka neviens no 99. tipa magnētiem nesatvēra bruņas.
Ja vēlaties uzzināt vēl interesantākas lietas, tad jums vajadzētu izlasīt par kuru tanku vajadzētu saukt par labāko 2. pasaules karā.
Avots: https://novate.ru/blogs/190422/62753/