Afganistāna vienmēr ir bijusi ārkārtīgi svarīgs, bet tajā pašā laikā šausmīgi problemātisks reģions. Padomju varas iestādes tajā iesaistījās, mēģinot padarīt to par savu satelītu, galvenokārt paaugstinot vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni: modernas infrastruktūras izbūve, valsts elektrifikācija, lauksaimniecības problēmu risināšana, izveidojot attīstītu apūdeņošanas sistēmu. Neraugoties uz visiem "sarkano" citplanētiešu pūliņiem, DRA iekšienē brieda pretrunas, ko veicināja arī no ārpuses. 1979. gadā sākās 10 gadu karš. Kad mūsējie pameta Afganistānu, modžahedi nojauca gandrīz visus padomju pieminekļus un obeliskus...
Pie Salangas pārejas joprojām atrodas obelisks padomju karavīram Sergejam Viktorovičam Malcinam, dzimušam 1965.–1985. Šis ir viens no nedaudz "krieviskiem" obeliskiem, kuram pēc padomju karaspēka izvešanas 1989. gadā vietējie neaiztika. Sergejs dzimis farmaceita un elektriķa ģimenē. Viņš devās uz 6. skolu, un saskaņā ar klases audzinātāja atmiņām zēns vienmēr atšķīrās no vairuma bērnu ar kādu īpašu neatlaidību. Malcina skolā joprojām ir viņam veltīts neliels muzejs. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Sergejs kļuva par mehāniķi un strādāja Teplohod rūpnīcā. Un 1984. gadā viņu aicināja dienēt padomju armijā.
Gadu pēc "apmācībām" puisis nokļuva dienestā Afganistānas Demokrātiskajā Republikā. Tur viņš kalpoja par šoferi, veda karavīrus un kravas. Viņš vairākas reizes tika uzbrukts slazdam, taču viņš nekad nepadevās. 1985. gada 2. novembrī viņš veda kravu caur Salang-Hairaton pāreju. Šajā maršrutā ir ļoti īpaša vieta - kalnu tunelis, kuru savulaik būvējuši padomju speciālisti. Tunelis darbojas kopš 1964. gada. Ilgu laiku tas bija augstākais kalnu tunelis pasaulē. Ar platumu 6 metri, tā garums ir 2676 metri.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Pirms demobilizācijas puisim nekas nebija palicis pāri, taču liktenis lēma citādi. Tajā traģiskajā dienā tunelī ar pārtiku pārkrauta afgāņu zemnieku automašīna izlēca, lai satiktu Sergeju Viktoroviču. Uz muguras slodzei virsū sēdēja daudz bērnu, vecu cilvēku un sieviešu. Automašīna uzskrēja tieši pret padomju kravas automašīnu. Un tad Malcins pieņēma vienīgo pareizo lēmumu – viņš strauji pagriezās un aizsūtīja savu mašīnu prom no ceļa, taisni klintī. Padomju karavīra Kamazs avarēja, un pašu Malcinu nevarēja glābt, bet Afganistānas pilsoņi palika neskarti.
Pēc traģēdijas vēl viens padomju pilsonis Rafiks Hačaturjans, pasaulē akmeņkalis un Afganistānā komandējumā šoferis, nolēma iemūžināt puiša piemiņu un izgriezt piemiņas zīmi akmens. Piemineklis Malcinam tika uzcelts 300 metrus no viņa nāves vietas. Tā rezultātā padomju karaspēks aizgāja. Afganistānu piemeklēja smagi un nemierīgi laiki. Pilsoņu kara laikā 1997. gadā tiks iznīcināts padomju inženierijas brīnums - Salangas tunelis. Taču visus šos gadus neviens piemineklim nav pieskāries ar pirkstu. Tostarp tāpēc, ka to aizsargā vietējie iedzīvotāji. 2015. gadā traģēdijas vietu apmeklēja arī internacionālisti noskaņotie karavīri.
Ja vēlaties uzzināt vairāk interesantu lietu, tad jums vajadzētu izlasīt par Kāpēc padomju militārpersonas Afganistānā viņiem nepatika GAZ-66 Shishiga.
Avots: https://novate.ru/blogs/220322/62483/