Simonova paškraušanas karabīne ir ierocis, kas tiek izmantots līdz mūsdienām. Karabīne izgāja cauri ne vienam vien karstajam punktam, taču nez kāpēc tā neieguva pasaules slavu. Varam droši teikt, ka slavenā dizainera radīšanai vienkārši nebija laika, kad padomju armijai visvairāk bija nepieciešami šādi ieroči. Proti, Lielā Tēvijas kara sākums.
Pirmos SCS paraugus izveidoja Sergejs Gavrilovičs Simonovs tālajā 1944. gadā. Karabīnes izstrādi lielā mērā aizsāka jauna starpposma patrona 7,62x39 mm, ko izstrādāja Elizarovs un Semins, parādīšanās, kas nonāca montāžas līnijā 1943. gadā. Tomēr rūpnīcu evakuācijas un notiekošā kara dēļ Simonova radīšana uzreiz nenonāca masveida ražošanā, pat neskatoties uz ārkārtīgi pozitīvajām atsauksmēm no pārbaudes komisijas. Tas mainījās tikai 1949. gadā, kad SKS stājās dienestā padomju armijā. Tomēr kopš 1945. gada daži šo ieroču paraugi ir izmantoti Šāvienu kursos.
Interesanti, ka parādījusies Kalašņikova triecienšautene nevarēja izspiest SKS karabīni no Padomju Savienības spēka struktūrām. Pēdējais tika izmantots visā valstī un tiek izmantots līdz šai dienai. Svarīgi ir arī tas, ka šis ierocis tika ražots kaut kādā gigantiskā apritē. Tikai PSRS pastāvēšanas laikā tika saražoti vairāk nekā 15 miljoni šīs šautenes eksemplāru. Ierocim izdevās karot Afganistānā, Vjetnamā, Korejā, kā arī lielākajā daļā bijušās padomju telpas karsto punktu.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
SKS karabīnas garums ir 1260 mm, un tās pilna masa ir 3,9 kg. Ierocim izmantota 7,62x39 mm kalibra patrona. Karabīnas darbības pamatā ir pulvera gāzu noņemšana ar bloķēšanu ar šķībi uz leju. Šautene ir pašlādējoša. Uguns kaujas ātrums sasniedz 40 šāvienus minūtē. Lodes purnas ātrums ir 735 m/s. Redzamības diapazons - 1 km. SCS tiek barots no kastes žurnāliem 10 kārtās.
Tēmas turpinājumā lasiet par 5 ieroči, kas visbiežāk cieta neveiksmi kaujā.
Avots: https://novate.ru/blogs/090222/62081/