Mūsdienu paaudzei tas var šķist pārsteidzoši, bet padomju cilvēkam pietika ar 3 kapeikām kabatā, lai, piemēram, nopirktu sodu. Un ne tikai viņa... Ko gan citu tajos gados varēja pieļaut par 2-3 kapeikām?
1. Padomju bezalkoholiskie dzērieni
Starp vairākām pozitīvām parādībām, kas raksturo PSRS laikmetu, var nosaukt pieņemamas cenas. Pēdējie tika kontrolēti valsts līmenī. Tāpēc iedzīvotājiem bija iespēja jau pirms algas saņemšanas plānot savus izdevumus un pat atlicināt naudu, lai iegādātos to vai citu lietu. Jā, viņi gadiem ilgi krāja mēbelēm vai automašīnai. Taču visu šo ilgo laiku iedzīvotāji bija pilnīgā pārliecībā, ka šīs preces cena uz augšu nemainīsies. Taču vienas un tās pašas preces milzīgas valsts reģionos maksā atšķirīgi.
Un tomēr: kādas preces varēja atļauties padomju valsts pilsoņi par 3 kapeikām? Jā, pat garšīgi bezalkoholiskie dzērieni. Piemēram, mandarīnu sīrups vai kvass no mucas. Un par 3 kapeikām varēja nopirkt glāzi sodas ar sīrupu. Lielajā karstumā šādas dzērienu cenas ļoti palīdzēja iedzīvotājiem, īpaši studentiem, kuru kontā jau bija katrs santīms.
Vecākā paaudze, kas gadījās dzīvot padomju laikā, atceras ielās novietotos sodas automātus. Šīs ierīces tika nodrošinātas ar monētu akceptoru 3 kapeiku monētām.
Ir vērts atzīmēt, ka, neskatoties uz cenu pieejamību, šīs iekārtas piedāvāja izvēlēties gāzētu ūdeni. Tāpēc ikvienam padomju pilsonim bija iespēja dzert to dzērienu, kas viņam vislabāk garšoja.
Kas attiecas uz kvasu, tad par 3 kapeikām varēja nopirkt nelielu glāzīti šī dzēriena. Starp citu, tie, kas izmēģinājuši padomju kvasu, apgalvo, ka tā garša ir nesalīdzināmi labāka par mūsdienu analogiem. Šodien mēs to iegādātos veikalos, kas jau pildīti plastmasas pudelēs. Un PSRS kvasu pārdeva tieši no mucas, kas atradās uz ielām. Garāmgājēji, kurus mocīja slāpes, piegāja pie mucas, samaksāja 3 kapeikas un izdzēra nelielu glāzīti kvasa. Un tie, kas iegādājās šo dzērienu nevis sev vienam, bet visai ģimenei, ar skārdenēm rokās piegāja pie mucas. Padomju kafejnīcās un skolu ēdnīcās tēja maksāja 3 kapeikas.
2. Un kas vēl?
Avīzes pārdeva par 3 kapeikām. Un par šo naudu varēja nopirkt skolas burtnīcu uz 18 lapām. Lai nopirktu tramvaja biļeti, pietika arī iztērēt 3 kapeikas.
Jāpiebilst, ka tajos gados sabiedriskajā transportā noteikti bija kontrolieri, kuru pienākumos ietilpa uzraudzīt pasažieru braukšanas maksu. Tie, kuri viena vai otra iemesla dēļ mēģināja tramvajā braukt bez maksas, nekavējoties tika sodīti vai nogādāti policijas iecirknī.
Padomju ģimenes izturējās pret skolas kancelejas piederumu nodrošināšanu ar lielu atbildību pret bērniem. Turklāt šīs preces bija diezgan lētas. Tātad jebkura skolas klade uz 18 lapām maksāja 3 kapeikas neatkarīgi no tā, vai tā atradās būrī vai rindā. Tie neatšķīrās pēc krāsas un tiem nebija krāsainu attēlu. Un vēl vienu padomju piezīmjdatoru iezīmi var saukt par bloteru klātbūtni.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Šeit ir vērts atsevišķi pieminēt padomju laika skolas burtnīcu aizmuguri. Ļoti noderīga, no valsts vadības viedokļa tajā tika uzdrukāta informācija jaunajai paaudzei. Piemēram, valsts himnas teksts. Vai arī reizināšanas noteikumi, Pitagora tabula utt. Un arī padomju skolas burtnīcas aizmugurē varēja izlasīt pionieru zvērestus. Jā, jā, katram tā laikmeta skolēnam tās bija jāzina.
Šodien mēs visu informāciju iegūstam no interneta. Un PSRS par tādu brīnumu pat sapņot nevarēja. Padomju tauta jaunākās ziņas uzzināja no avīzēm. Preces bija pieejamas, un tikai par 3 kapeikām cilvēks saņēma informāciju par notiekošo reģionā un valstī. Kioskos par šo cenu varēja iegādāties tādus drukātus izdevumus kā:
• "Patiesība";
• "Darbaspēks";
• "TVNZ";
• Izvestija»
un utt.
3. Tikai par 2 centiem...
Bet nedomājiet, ka cena 3 kapeikas bija zemākā latiņa. Vēl lētāk - tikai 2 kapeikas - padomju cilvēkam maksāja saruna taksofonā. Par to pašu naudu varēja iegādāties cilpu un āķu komplektu (pat 10 pārus!). Arī elektrības apmaksas tarifs par 1 kW / h tajās mājās, kurās tika izmantotas elektriskās plītis, bija 2 kapeikas. Un aptiekā par šo naudu varēja nopirkt 10 tabletes glikozes vai kālija permanganāta.
Tātad, lai arī ne globālas, bet tomēr steidzamas vajadzības PSRS tika atrisinātas par 2 un 3 kapeikām.
Avots: https://novate.ru/blogs/030222/62049/