Tas, ka pirms aptuveni piecdesmit sešdesmit gadiem autovadītāji pirms izbraukšanas aplēja gumiju ar degvielu un pēc tam to aizdedzināja, ir fakts. Apstiprinājumu tam var atrast internetā dokumentālo kinohroniku fragmentu veidā. Tajā pašā laikā tika aizdedzinātas nevis tās riepas, kuras bija paredzētas utilizācijai, bet gan strādnieki, kuri stāvēja uz kravas automašīnām. Mēs šajā gadījumā nerunājam par vandālismu. Šādai rīcībai bija iemesls, un tas bija ļoti labs iemesls.
1. Tas viss ir saistīts ar deficītu
PSRS bija nopietna problēma – dažādu, arī prioritāro, cilvēkiem svarīgu preču trūkums. Līdzīga situācija valstī izveidojusies vairāku iemeslu dēļ: plānveida ekonomikas trūkumi, kā arī vairāku produktu ražošanai nepieciešamo tehnoloģisko iespēju trūkums. Šajā preču kategorijā bija arī ziemas riepas automobiļiem.
Padomju automašīnu īpašnieki visu gadu izmantoja vai nu vasaras, vai vissezonas riepas. Fakts ir tāds, ka ziemas riepas kā tādas valstī nepastāvēja līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Neskatoties uz to, šo produktu trūkums nebija nopietna problēma. Lielākā daļa mašīnu klusi stāvēja garāžās un gaidīja sasilšanu.
Speciālā tehnika un kravas automašīnas, protams, strādāja visu gadu, taču autovadītāji varēja viegli iztikt ar visu sezonu iespēju, pārvietojoties ar mazu ātrumu. Turklāt labākie pašmāju piemēri rūpniecība, un dažos gadījumos gumija, kas ražota Skandināvijā, kā tur klimatiskie apstākļi tuvu mūsējam.
Padomju Savienībā automobiļu gumijas ražošanā vairumā gadījumu izmantoja dabisko kaučuku. Šis materiāls zemās temperatūrās kļuva mazāk izturīgs un elastīgs. Šis īpašums negatīvi ietekmēja saķeri ar ceļu, kā arī riepu nodilumizturību. Lielas slodzes ietekmē un pat aukstumā gumija sāka brukt un vienkārši plīst. Problēma bija īpaši aktuāla ziemeļu apstākļos.
Lai pagarinātu riepu kalpošanas laiku, autovadītāji izmantoja šādu neparastu metodi. Riepas tika pārlietas ar benzīnu un augstu oktānskaitli un pēc tam aizdedzinātas. Gumija pie mīnusa temperatūras neiedegas, tikai degviela. Viltība bija tāda, ka, benzīnam degot, gumija sasilusi, atgūstot savu maigumu un elastību. Ziemā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, šī procedūra tika regulēta un veikta bez problēmām. Brauciena laikā tas bija jādara vairākas reizes. Dažos gadījumos autovadītāji riepu uzsildīšanai izmantoja pūtējus.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
2. PSRS laika ziemas riepas
Padomju Savienībā pirmo reizi specializētās ziemas riepas sāka parādīties septiņdesmito gadu beigās. Šo gumiju sauca par "Snowflake". Tas ne ar ko neatšķīrās no vasaras, ja neskaita tai uzstādītās tapas. Šis elements situāciju nedaudz uzlaboja, jo palielinājās saķere ar ceļa segumu. Runājot par gumijas kvalitāti, tā attiecīgi palika nemainīga, un iznīcināšana mīnus temperatūrā un pielietotā slodze nepazuda. Šajā sakarā arī pēc "Snowflakes" ražošanas uzsākšanas autovadītāji turpināja nēsāt līdzi benzīnu un pūtējus.
Eksperimenti ar materiāla un protektora sastāvu sākās jau divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Diemžēl problēma netika pilnībā atrisināta, jo parādījās citi šķēršļi, proti, izejvielu piegādes pārtraukumi. Turklāt vairāku uzņēmumu iespējas arī tehniskā ziņā ir izsmeltas.
Turpiniet lasīt par tēmu kāpēc daudzām padomju kravas automašīnām uz riteņiem ir kaut kādas dīvainas lietas.
Avots: https://novate.ru/blogs/181021/60918/