Kara sākums Sarkanās armijas karavīriem bija īsts murgs. Viss nenotika pēc plāna. Rezultātā ienaidnieks saņēma daudz noliktavu ar ieročiem, aprīkojumu, munīciju, aprīkojumu, kaut arī bez degvielas. Bet ne tikai to novērtēja vācieši. Bija arī citas trofejas, par kurām viņi priecājās kā mazi bērni. Jā, un mūsu karavīri labprāt aizveda no kaujas lauka to, kas iepriekš piederēja ienaidniekam. Likumsakarīgi, ka bija lietas, kas visvairāk iepriecināja abu armiju karavīrus.
1. Situācija ar trofejām: kas interesēja vācu karavīrus
Jau pēc trim mēnešiem no kara sākuma vāciešu rīcībā bija vairāk nekā 14 000 padomju tanku. Īpaši interesanti viņiem bija T-34, kas aprīkots ar tā saukto komandiera kupolu. Vajadzības gadījumā tās tika remontētas Rīgas rūpnīcā. Ar krustiem sānos vairākas mūsu tehnikas rotas cīnījās Kurskas izspiedumā. Kopumā ienaidnieks izmantoja daudz vairāk tanku - vairāk nekā trīs simti.
Ar "Katjušām" situācija nebija tik vienkārša. Saskaņā ar dažiem vēsturiskiem datiem ir informācija, ka Hitlers pats apsolījis piešķirt Bruņinieka krustu kādam, kurš varētu iemūžināt šo kaujas instalāciju. Mūsu karavīri, protams, izcēlās ar varonību, bet ienaidnieks bija neatlaidīgs, atjautīgs un spēcīgs. Pateicoties viņu uzbrukumam, vācieši 1941. gada 19. septembrī varēja pakļaut Vjazmu. satveriet dažas no šīm spēcīgajām platformām.
Ja vāciešus tik ļoti interesēja šī tehnika, kāpēc viņi paši to neražoja? Fakts ir tāds, ka armija bija apmierināta ar pieejamo ieroču daudzveidību un kvalitāti, daudzajiem lielgabalu artilērijas gabaliem. Viņu rīcībā bija gan pašu ražoti traktori un ieroči, gan čehu, franču. Militārā tehnika ļāva trāpīt pēc iespējas precīzāk. Kas attiecas uz Katjušām, tad platības ziņā viņi strādāja labi.
Vērtīgi bija arī kājnieku ieroči padomju ieroči vāciešiem. Padomju Savienībā līdz kara sākumam tika pieņemti 3 veidu paškraušanas automātiskās šautenes. To skaits bija aptuveni 1 500 000 vienību. Ierocis tiešām bija lielisks, īpaši Svetka (runājam par SVT). Bet kājnieki ļoti viegli meta paškraušanu, ja tāda iespēja radās.
Viņi bija vairāk apmierināti ar Mosinku - trīs lineālu, kas turpināja šaut, pat ja tas gulēja smiltīs. Šis numurs nedarbojās ar paškraušanu, jo viņai bija nepieciešama aprūpe, kā arī regulēšana. Protams, ciema puišiem, kuriem bija ne vairāk kā četri mācību gadi, prioritāte bija vienkāršs ierocis, kam nebija vajadzīgas īpašas zināšanas. Kas attiecas uz jūras kājniekiem un desantniekiem, viņi prata izmantot SVT un darīja to ar prieku.
Vāciešu vidū īpaši populāri bija Svetka, kā arī PPSh. Šo ieroci labprāt izmantoja ienaidnieka skauti un parastie kājnieki. Tomēr visvērtīgākā trofeja pēc "blitzkrieg" idejas neveiksmes bija nevis ieroči, bet gan siltas ziemas drēbes. Krievijā ziemas ir bargas, tāpēc iedzīvotāji burtiski tika izģērbti tikai uz ielas. Šalles, sporta krekli un filca zābaki bija īsta dāvana. Ja bija iespēja dabūt aitādas mēteli, tad šī jau bija liela veiksme.
2. Kādas trofejas īpaši interesēja padomju karavīrus
Kā gāja ar sagūstīto militāro tehniku Sarkanās armijas rindās? V. V. Karpovs, skauts, PSRS varonis, rakstnieks, savos memuāros atzīmēja, ka vadība neapstiprināja skautu ienaidnieka ložmetēju izmantošanu, bet bija diezgan pacietīga. Kājniekiem bija stingri aizliegts lietot ienaidnieka ieročus, jo viņi dzīvoja pēc principa, ka mūsējie ir labākie. Ja kāds pārkāpa aizliegumu, viņam bija jārunā ar speciālo virsnieku.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Padomju karavīriem ienaidnieka dunči kļuva par īstu dāvanu, jo pašmāju bajonetes nespēj atvērt skārda kannu. Īsts atklājums sarkanarmiešiem bija karavīru komplekti, proti, savstarpēji savienoti galda piederumi – karote un dakšiņa. Mums bija tikai karotes.
Ar prieku padomju karavīri, kas lielākoties bija ciema bērni, no ienaidnieka zemnīcām paņēma saldumus, šokolādes tāfelītes, konservus, kas tika atvērti ar atslēgu. Visvērtīgākā trofeja, kuru nekautrējas pasniegt komandierim, bija binoklis. Vācu optikas kvalitāte nevarēja vien priecāties. Karavīri īpaši priecājās par rokas pulksteņiem. Ne visiem komandieriem bija šāds mehānisms.
Vienīgais, kas mūsējiem nepatika, bija vācu tabaka. Priekšroka tika dota vietējai mahorkai. Nu, ja ņem to kopumā, tad neviens no trofejām neatteicās. Viņi paņēma visu, kas nonāca rokās un ko varēja kaut kā pielietot.
Tikpat interesanti būtu uzzināt kāpēc 2. pasaules kara beigās Vācija nemaksāja PSRS reparācijas.
Avots: https://novate.ru/blogs/300921/60715/