"Moskva" bija lielākais baseins Padomju Savienībā un viens no lielākajiem baseiniem pasaulē 20. gadsimtā. Ap šī kompleksa būvniecības vēsturi ir daudz strīdu. Vēl vairāk strīdu izraisa fakts, ka baseins tika slēgts un nojaukts 1994. gadā. Unikālā padomju atpūtas kompleksa vēsture ir ārkārtīgi spilgta un ārkārtīgi indikatīva, lieliski atspoguļojot visu, kas pēdējā pusotra gadsimta laikā noticis Krievijā. Un kā jau jebkurš labs stāsts, tas sākās ilgi pirms paša baseina uzbūvēšanas.
Pēc uzvaras Tēvijas karā 1812. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I nolēma jauna tempļa celtniecība par godu kritušajiem karavīriem 1797.-1806.gada ārzemju karagājienos, kā arī 1813-1814. Kristus Pestītāja katedrāles arhitekts bija Aleksandrs Vitbergs. Topošā tempļa ēkas likšana notika 1817. gada 12. oktobrī. Taču jau 1825. gadā darbs tika apturēts. Vitbergs un viņa vīri tika notiesāti par baznīcas celtniecībai piešķirtās valsts naudas piesavināšanos. Konstantīns Tors tika iecelts par jauno arhitektu, un tempļa celtniecība pārvērtās par galveno Maskavas ilgtermiņa celtniecību 19. gadsimtā. Tā tika iesvētīta tikai 1883. gada 26. maijā. Izņemot mēnešus un gadus ilgušo dīkstāvi, būvniecības darbi ilga gandrīz 40 gadus.
1917. gadā Krievijā vispirms notika buržuāziskā februāra revolūcija un pēc tam sociālistiskā oktobra revolūcija. Tūlīt pēc tam starp monarhistiem, republikāņiem un komunistiem izcēlās pilsoņu karš, kurā uzvarēja sarkanie. Jaunā sociālistiskā valdība noteica kursu uz principiāli jaunas ne-īpašuma ateistiskas sabiedrības veidošanu. Tajā pašā laikā tālajā 20. gados tika nolemts iznīcināt visus monarhiskos simbolus, izņemot gadījumus, kad tiem ir vēsturiska vai kultūras vērtība. Vērtības pakāpi noteica speciālas komisijas no attiecīgo jomu ekspertiem.
Jaunā valdība nojauca ne tikai pieminekļus, bet arī reliģiskās celtnes – tempļus. Un šeit ir svarīgi izteikt vienu piezīmi. Padomju Savienībā nebija sabiedrības piespiedu "ateizēšanas". Protams, bija atbilstoša propaganda. Tomēr tas nekad nebūtu bijis tik efektīvs, ja valstī pirms revolūcijas tam nebūtu bijusi auglīga augsne. Lai saprastu, kā krievu zemnieks izturējās pret priesteri, cita starpā var painteresēties par attiecīgajiem krievu tautas teicieniem par garīdzniecības tēmu.
Tautas mākslā ir ļoti maz (nemaz) aforismu, kuros pops būtu pozitīvs tēls. Protams, ne visi priesteri bija tādi. Un līdz ar izglītības pieaugumu un lielas iedzīvotāju masas reliģisko apziņu vispār sākās vispārzināmas problēmas. Tāpēc baznīcu nojaukšanā padomju cilvēkiem nebija nekā zaimojoša. Turklāt ne visi tika nojaukti: daudzi patiešām vērtīgi tempļi palika stāvēti, citu baznīcu un klosteru ēkas tika nodotas muzejiem, skolām, bērnu namiem, cietumiem un citām valstīm iestādēm.
Kristus Pestītāja katedrāles nojaukšana Maskavā Šādu lēmumu pieņēma padomju arhitektu komisija, kas Tor projektā nesaskatīja ne kultūrvēsturisku vērtību. Pirmo reizi par nojaukšanu viņi sāka runāt tālajā 1922. gadā, kad Pils būvniecības ideja izskanēja Pirmajā Vissavienības padomju kongresā. Padomes - PSRS galvenā administratīvā ēka, kurā atrodas Augstākā padome (valsts augstākā institūcija iestādes). Maskavā bija maz vietu tik liela mēroga projekta īstenošanai, un tāpēc viņi nolēma kaut ko nojaukt. Izvēloties starp nevērtīgākajām celtnēm no piemērotākajām vietām, izvēle krita uz Kristus Pestītāja katedrāli. Kas 20. gadsimta 20. gados arhitektiem bija pilnīgi jauna ēka: templis tika atvērts pirms 40 gadiem, 1883. gadā.
1931. gada decembrī tika uzspridzināta Kristus Pestītāja katedrāle. Otrajā mēģinājumā ēka tika iznīcināta. Reliģiskās ēkas atlūzas tika iztīrītas gandrīz 1,5 gadus. Pēc tam tempļa apšuvums tika izmantots Maskavas metro staciju dekorēšanai, kā arī Darba un aizsardzības padomes ēkas dekorēšanai. 1935. gadā sākās pamatu bedres rakšana, bet 1939. gadā tika likti pamati Padomju pilij. Taču turpmāko būvniecību pārtrauca Otrais pasaules karš. Jau pēc tā pabeigšanas PSRS ekonomikas vērienīgās iznīcināšanas dēļ kļuva skaidrs, ka pie Savienības galvenās administratīvās ēkas projekta atgriezties ļoti drīz nebūs iespējams. Un 1958. gadā šī ideja tika pilnībā atmesta. Tomēr gatavais pamats nebija veltīgs.
Šajā vietā tika nolemts uzbūvēt galveno Maskavas peldbaseinu galvaspilsētas iedzīvotājiem. Par projekta galveno arhitektu kļuva Dmitrijs Čečuļins. Viņš strādāja kopā ar arhitektiem V. Lukjanovs un N. Molokovs. Radoša darba rezultātā tika projektēts atvērts, apaļš, visu gadu atvērts baseins ar apsildāmu ūdeni. Sporta un atpūtas kompleksa būvniecība sākās tajā pašā 1958. gadā. Starp citu, neparastā baseina forma un objekta izmērs tieši izriet no prasības maksimāli izmantot neveiksmīgās Padomju pils atlikušos pamatus.
Baseina bļodu ieskauj septiņi paviljoni ar dušām, ģērbtuvēm un atpūtas telpām. Tur atradās arī bufetes un veikali. Baseina centrā bija tramplīns, un pati ūdenstilpne bija sadalīta sektoros dažāda vecuma un fiziskās sagatavotības pakāpes cilvēkiem. Tajos gados gaiss Maskavā nebija tik piesārņots kā mūsdienās, un tāpēc varēja atpūsties, arī galvaspilsētas centrā. Īpaši šiem nolūkiem Maskavas baseinā tika ielieta smalkas jūras grants pludmale, kas ļāva sauļoties.
Bet pats galvenais bija baseina apsildē. Neskatoties uz to, ka "Maskava" atradās brīvā dabā un tai nebija jumta, peldēties baseinā bija iespējams, arī ziemā. Ūdens kompleksā tika uzsildīts līdz 28 grādiem. Tā kā 1970. gadā PSRS galvaspilsētā dzīvoja 6,9 miljoni cilvēku, baseinu katru gadu apmeklēja vismaz 3 miljoni cilvēku. Vienā no šim objektam veltītajām padomju publikācijām sporta un atpūtas komplekss tika nodēvēts par "veselības kompleksu".
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
"Maskavā" viesojās peldētāji no visas valsts. Šeit tika atvesti arī augsti Padomju Savienības viesi. Piemēram, 1960. gada novembrī kompleksu savas vizītes laikā apmeklēja pazīstamais Kubas revolucionārs un valdības delegācijas loceklis Ernesto Če Gevara. Taču jau 1988. gadā pēc perestroikas Maskavā sāka darboties nacionālpatriotiska kustība nojauktās Kristus Pestītāja katedrāles atjaunošanai. Pēc PSRS sabrukuma jaunā valdība atklāja, ka šāda izklaides un veselības kompleksa uzturēšana ir pārāk dārga. Jau 1991. gadā Maskava tika slēgta un uz trim gadiem pamesta, un 1994. gadā sākās kompleksa demontāža. 1995. gadā tika likts jauns pamats Kristus Pestītāja katedrālei, kas stāv līdz mūsdienām. Un kā kāds lietotājs trāpīgi atzīmēja diskusijā par padomju kompleksu: “Maskavā visa Krievijas vēsture. Vispirms templis, tad baseins un tagad atkal templis.
Ja vēlaties uzzināt vēl interesantākas lietas, tad jums vajadzētu izlasīt par kāda bija oficiālā alga Padomju Savienības vadītāji.
Avots: https://novate.ru/blogs/100921/60473/
TAS IR INTERESANTI:
1. 7 interjera priekšmeti, kurus pienācis laiks iemest atkritumu maisā un aizvest uz poligonu
2. Makarova pistole: kāpēc mūsdienu modeļiem ir melns rokturis, ja PSRS laikā tas bija brūns
3. Kāpēc revolucionārie jūrnieki ietinās patronu jostās