Ja salīdzinām padomju un mūsdienu filmas par Otro pasaules karu, tad uzreiz var redzēt būtisku atšķirību ne par labu pēdējam. Kaut kur tas ir saistīts ar kvalitāti, pieeju scenārija rakstīšanai un vispār filmēšanai, kaut kur ar to, ka pagājušo gadu aktieri paši izgāja militāro ceļu kā karavīri vai kara bērni. Katrā ziņā padomju laikā tapušās filmas gribas skatīties vēl un vēl, pat ja zini praktiski no galvas. Neko tādu nevar teikt par mūsdienu "šedevriem", vismaz vairums no tiem. Protams, ir patīkami izņēmumi, taču būtībā ir daudz vairāk trūkumu un kļūmju.
Kas vainas mūsdienu filmām
Patiesībā daudz kas tagad filmētajās filmās par Lielo Tēvijas karu nemaz neatbilst realitātei. Daudzas nepilnības un neatbilstības ir redzamas gandrīz uzreiz.
Karš vienmēr ir traģēdija. Un varoņu izskats, it īpaši priekšā, ir tālu no ideāla. Uz ekrāna redzam koptas meitenes ar maigām rokām, kuras acīmredzami ķērās pie plastikas ķirurgu un kosmetologu pakalpojumiem. Jebkurā gadījumā daudzās no tām skaidri redzamas viltus lūpas, un citas daļas ir skaidri silikona. Vīrieši militārajā formā arī neizskatās pēc novājējušiem kaujās nogurušiem karavīriem. Protams, ir grūti domāt par sižetu un patiešām ticēt notiekošā realitātei.
Arī supervaroņi filmās nav uzticami. Nokļūstot pamatīgās nepatikšanās, praktiski gaļasmašīna, nez kāpēc varoņi ne tikai paliek dzīvi, bet uz tiem nav neviena skramba. Turklāt viņi nejauši sagūsta vācu armijas virsnieku, kam ir laiks viņu nopratināt perfektā vācu valodā.
Dialogu praktiski nav. Protams, varoņi runā mūsdienu kara filmās, taču vairumā gadījumu viņu sarunas nenes īpašu semantisku slodzi un skatītāji tās neatceras. Un, ja atceraties, piemēram, filmu Viņi cīnījās par dzimteni, tad, pat klausoties to, neredzot attēlu, jūs varat skaidri iedomāties, kas notiek uz ekrāna. Tieši dialogos bija visa vērtība.
Nevainojams izskats. Droši vien katrs no mums ne reizi vien atzīmēja to karavīru nedabisko tīrību un formas stāvokli, kuri nedēļām ilgi pavada ierakumos. Neskatoties uz lauka apstākļiem, viņu drēbes paliek ne tikai tīras, bet arī izgludinātas. Un daži karavīri parasti izskatās tā, it kā viņi būtu apmeklējuši frizētavu pirms pāris dienām.
Lielākā daļa filmu par karu tiek uzņemtas asa sižeta filmu žanrā, kas neatbilst padomju laikos filmētajam un rādītajam. Un darbības ekrānā ir tālu no reāliem notikumiem. Ļoti bieži ienaidnieka armijas pārstāvji tiek parādīti kā cēli un pat laipni onkuļi, kuri nevēlas cīnīties un piespiedu kārtā nonāk karā. Strīdēties ir stulbi, tādi bija, bet tādas personas, it īpaši starp virsniekiem, nebija tik bieži sastapts.
Bieži vien mūsdienu šī žanra filmām trūkst muzikālā pavadījuma. Proti, dziesma palīdzēja cilvēkiem frontē, un tā piešķir filmai īpašu nokrāsu. Filmas lente tiek uztverta pavisam citādi.
Vārdu krājums ir nepārprotami klibs. Filmu aktieri runā mūsu laika valodā un ļoti reti tiek lietoti pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem raksturīgi vārdi un frāzes.
NKVD virsnieks, kurš sarīko linčošanu vienam no varoņiem, ir klātesošs gandrīz visās filmās. Un tas ir īpaši uzmanības centrā, lai gan patiesībā uzsvars jāliek uz nedaudz atšķirīgiem notikumiem.
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Un tie nav visi mirkļi. Par apbalvojumiem un militārajām formām vispār nav jāpiemin. Viņi pat nemēģina saprast, kas un kā būtu jādara, lai visu pareizi attēlotu. Ne daudzi cilvēki vēlas skatīties šādas filmas atkārtoti.
Tikpat interesanti un noderīgi būs to uzzināt kādas balvas bija redzamas uz Volodja Šarapova krūtīm no "Tikšanās vietu nevar mainīt".
Avots: https://novate.ru/blogs/310721/59984/
TAS IR INTERESANTI:
1. Uzvaras balss: kāpēc slavenais diktors Jurijs Levitāns pēckara periodā tika noņemts no gaisa
2. Makarova pistole: kāpēc mūsdienu modeļiem ir melns rokturis, ja PSRS tas bija brūns
3. Kā milzīgam kuģim izdodas noturēties pie salīdzinoši maza enkura straumē