Mūsdienās padomju izglītības sistēma tradicionāli tiek zākāta (kā gandrīz viss padomju). Piemēram, tas ir sarežģīts un pārslogots. Mazam cilvēkam nav jāattīstās vispusīgi: galu galā galvenais, lai izrādās labs speciālists - cilvēka funkcija, "virpa", tikai ar sirdi un gribu. Un mūsdienu sistēma noteikti ir daudz labāka. Pietiek atcerēties, ka mūsdienu skolā, atšķirībā no padomju laika, pēcpusdienā ar uguni nevar atrast atkārtotājus un nabaga skolēnus!
Tie, kas mācījās padomju laikos, ļoti labi atceras, ka padomju skolās bija trūcīgi skolēni un atkārtotāji. Viņu nekad nav bijis ļoti daudz, tomēr jau 90. gados “nezinošo” skaits sāka strauji samazināties. Un līdz 2000. gadu sākumam zaudētāji un atkārtotāji faktiski bija kļuvuši par folkloras elementu. Kur tie pazuda un kāds bija iemesls, tiešām izglītības sistēmas panākumi?
Ja ar “veiksmi” saprotam visas topošo pilsoņu audzināšanas un izglītības institūcijas degradāciju, tad jā, trūcīgo skolēnu pazušana ir noteikts pluss. Patiesībā viss ir vienkārši. Lai arī kā viņi lamāja padomju sistēmu, bet pirms neveiksmīgās "perestroikas" vairumā gadījumu bērnudārza priekšā skolas, vidējās profesionālās un augstākās izglītības iestādes uzdevums bija ne tikai apmācīt topošo darbaspēku, bet arī izglītot pilsoņiem. Līdz ar to mācībspēku principiāli atšķirīgās pieejas gan sagatavošanai, gan vērtēšanai.
Padomju pieeja šajā ziņā lieliski atspoguļo aforismu “ja nezināsi, iemācīsim, ja negribi, piespiedīsim”. Pat pilnīga muļķe, slinka un viduvējība, Dzimtene nepadevās likteņa žēlastībai. Viņš joprojām bija spiests mācīties un iegūt vismaz minimālas zināšanas. Jautājumā par priekšmeta zināšanām bija patiesa plaisa starp diviem — neveiksmi un trīs — nobīdi. Padomju izglītības sistēma nedeva indulgences un nelaida kompromisus, tāpēc atstāja bērnu vai pusaudzi uz sekundi. un trešais gads audzināšanas un izglītības nolūkos nelikās nekas briesmīgs, pirmkārt jau mācībai sastāvu. Padomju sabiedrība bija kolektīvistiska pat 70. un 80. gados. Un tāpēc, ja 20 bērni ir mācījušies, bet 2 nav, tad tas nepārprotami nav skolotāja jautājums.
"Draujošajos 90. gados" viss mainījās. Pamazām zaudētāji no banāliem nezinātājiem pārvērtās par nastu un problēmu. Neviens vairs negribēja ar viņiem jaukties. Sabiedrībā aiziešana no kolektīvisma uz individuālismu pamazām ir radījusi priekšstatu, ka jebkurš nabadzīgs skolēns liecina par skolotāja personīgo neveiksmi. Tagad tas vairs nebija skolēna, bet skolotāja jautājums. Tas viss tika uzklāts uz sacensībām starp skolām par "nūju figūriņām" un tonnām papīru, jo katrs atkārtotājs ir jāformalizē speciālā veidā, un katrs divnieks par ceturtdaļu ir jāpaskaidro priekšniekiem. Ir kļuvis vieglāk ielikt trīs un aizmirst par bērnu: pat ja viņam ir slinkums, viņam ir problēmas mājās vai īsti nesaprot - tas viss vairs nav valsts institūcijas problēmas izglītība.
Mūsdienās skolotājs visā postpadomju telpā ir cilvēks ar neveiksmes stigmu. Pat ja viņam paveicās nokļūt darbā privātskolā. Priekšnieku, studentu un vecāku vajāti, ar tonnām papīru un zemo algu apgrūtināti skolotāji negrib un nevar normāli mācīt bērnus. Un pats galvenais, viņi nevēlas un nevar viņus izglītot. Neviens skolotājs neuzņemsies nevajadzīgas problēmas ar nabaga skolēniem par tiem santīmiem, ko viņi viņam maksā. Un pat tad, ja skolotājs pēkšņi izrādīsies principiāls, skola vienalga ar āķi vai ķeksi parūpēsies, lai bērns nepaliktu otro gadu. Bet bērns no tā neiegūs zināšanas. Galu galā izglītība beidzot kļuva par "pakalpojumu".
>>>>Idejas dzīvei | NOVATE.RU<<<<
Ja vēlaties uzzināt vēl interesantākas lietas, tad jums vajadzētu izlasīt par postapokaliptiskās ainavas: 7 pamestas vietas lielākajās pasaules pilsētās.
Avots: https://novate.ru/blogs/070721/59630/
TAS IR INTERESANTI:
1. Kāpēc Amerikas priekšpilsētās tiek celtas kartona un saplākšņa mājas?
2. Kāpēc amerikāņu vīrieši zem krekla valkā T-kreklu?
3. Kāpēc automātiskā šautene parādījās PSRS 1949. gadā, bet ASV tikai 1964. gadā?